Jaunais gads ir spilgtākie, mīļākie un gaidītākie svētki. Cilvēki visā pasaulē to svin ar prieku, bet tikai daži cilvēki zina Jaunā gada vēsturi Krievijā un Krievijā.
Tradīciju, paražu un reliģijas dēļ dažādas tautas svin Jauno gadu savā veidā. Gatavošanās svētkiem, kā arī ar to saistītās atmiņas rada prieka, rūpju, laimes, mīlestības un prieka sajūtu.
Jaunā gada svētku priekšvakarā katrā mājā darbs rit pilnā sparā. Kāds rotā Ziemassvētku eglīti, kāds iztīra māju vai dzīvokli, kāds veido svētku ēdienkarti, un kāds vienprātīgi nolemj kur svinēt jauno gadu.
Jaunā gada vēsture Krievijā
Jaunais gads ir mūsu valsts iedzīvotāju iecienītākie svētki. Viņi tam gatavojas, ar lielu nepacietību gaida, uzmundrinoši to sagaida un ilgu laiku atstāj viņu atmiņā patīkamu attēlu, spilgtu emociju un pozitīvu izjūtu veidā.
Vēsture interesē maz. Bet velti es jums saku, dārgie lasītāji. Viņa ir ļoti interesanta un ilgstoša.
Vēsture līdz 1700. gadam
998. gadā Kijevas princis Vladimirs ieviesa kristietību Krievijā. Pēc tam 1. martā notika gadu maiņa. Dažos gadījumos notikums notika Lieldienu dienā. Šāda aprēķināšana ilga līdz 15. gadsimta beigām.
1492. gada sākumā ar cara Ivana III rīkojumu gada sākumu sāka uzskatīt par 1. septembri. Lai tauta respektētu “gadu septembra maiņu”, cars atļāva zemniekiem un dižciltīgajiem muižniekiem tajā dienā apmeklēt Kremli, meklējot suverēno žēlastību. Tomēr cilvēki nevarēja atteikties no baznīcas kalendāra. Divsimt gadus valstī bija divi kalendāri un pastāvīga neskaidrība datumos.
Vēsture pēc 1700. gada
Pēteris Lielais nolēma situāciju labot. 1699. gada decembra beigās viņš izdeva impērijas dekrētu, saskaņā ar kuru gadu maiņu sāka svinēt pirmajā janvārī. Pateicoties Pēterim Lielajam, Krievijā parādījās apjukums laikmetu maiņā. Viņš pameta vienu gadu atpakaļ un lika, ka 1700. gads tiek uzskatīts par jaunā gadsimta sākumu. Citās valstīs jaunā gadsimta rēķināšana sākās 1701. gadā. Krievijas cars kļūdījās 12 mēnešus, tāpēc Krievijā laikmetu maiņa tika atzīmēta gadu iepriekš.
Pēteris Lielais centās Krievijā ieviest eiropeisku dzīvesveidu. Tāpēc viņš pavēlēja svinēt Jauno gadu pēc Eiropas parauga. Tradīcija rotā Ziemassvētku eglīti Jaunā gada brīvdienām aizņēmās no vāciešiem, kuriem mūžzaļais koks simbolizēja uzticību, ilgmūžību, nemirstību un jaunību.
Pēteris izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru rotāti priežu un kadiķu zari katra pagalma priekšā jāatklāj Jaungada brīvdienām. Bagātīgajiem iedzīvotājiem bija pienākums izrotāt veselus kokus.
Sākumā skujkoku rotāšanai tika izmantoti dārzeņi, augļi, rieksti un saldumi. Lukturi rotaļlietas un dekoratīvi sīkumi uz koka parādījās daudz vēlāk. Pirmoreiz Ziemassvētku eglīte ar lukturiem uzliesmoja tikai 1852. gadā. Tas tika uzstādīts Katrīnas stacijā Sanktpēterburgā.
Līdz pat savu dienu beigām Pēteris Lielais pārliecinājās, ka Jaunais gads Krievijā tiek svinēts tikpat svinīgi kā Eiropas valstīs. Svētku priekšvakarā karalis apsveica cilvēkus, pasniedza dāvanas no muižnieku rokām, dāvināja izlasei dārgus suvenīrus, aktīvi piedalījās izklaidēs un svētku norisināšanā tiesā.
Imperators pilī noorganizēja krāšņas maskarādes un lika Vecgada vakaram sarīkot uguņošanu un uguni no lielgabaliem. Pateicoties Pētera I centieniem Krievijā, Jaunā gada svinības kļuva laicīgas, nevis reliģiskas.
Krievijas tautai bija jāveic daudzas izmaiņas, līdz Jaunā gada datums apstājās pirmajā janvārī.
Stāsts par Ziemassvētku vecīti
Ziemassvētku eglīte nav vienīgais vēlamais Jaunā gada atribūts. Joprojām ir kāds varonis, kurš atved Ziemassvētku dāvanas. Kā jūs varētu nojaust, tas ir Ziemassvētku vecītis.
Šāda veida pasaku vectēva vecums pārsniedz 1000 gadus, un Ziemassvētku vecīša parādīšanās vēsture daudziem ir noslēpums.
Nav precīzi zināms, no kurienes nācis Ziemassvētku vecītis. Katrai valstij ir savs viedoklis. Dažas tautas uzskata Ziemassvētku vecīti par Rūķu pēcnācēju, citas ir pārliecinātas, ka viņa senči klejo žonglieri no viduslaikiem, citi viņu uzskata par svēto Nikolaju, kas ir Brīnumdaris.
Video sižets
Ziemassvētku vecīša prototips - Sv
10. gadsimta beigās austrumu tautas izveidoja zagļu, līgavu, jūrnieku un bērnu patronsvētās Nikolaja Mirskas kultu. Viņš bija pazīstams ar askētismu un labiem darbiem. Pēc viņa nāves Nikolajam Mirskim tika piešķirts svētā statuss.
Nikolaja Mirska mirstīgās atliekas daudzus gadus tika turētas austrumu baznīcā, bet 11. gadsimtā itāļu pirāti to aplaupīja. Viņi svēto relikvijas pārvadāja uz Itāliju. Baznīcas draudzes locekļi ir palikuši lūgties par Svētā Nikolaja pelnu saglabāšanu.
Pēc kāda laika brīnumdarītāja kults sāka izplatīties Rietumeiropā un Centrāleiropā. Eiropas valstīs to sauca atšķirīgi. Vācijā - Nikalaus, Holandē - Klaas, Anglijā - Klaus. Baltā bārdainā veca cilvēka tēlā viņš pārvietojās pa ielām pa ēzeli vai zirgu un no maisa bērniem izdalīja Ziemassvētku dāvanas.
Nedaudz vēlāk Ziemassvētku vecītis sāka parādīties Ziemassvētkos. Ne visiem draudzes locekļiem tas patika, jo svētki ir veltīti Kristum. Tāpēc Kristus sāka izdalīt dāvanas jaunu meiteņu veidā baltā apģērbā. Līdz tam laikam cilvēki bija pieraduši pie Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja tēla un nevarēja iedomāties Jaunā gada brīvdienas bez viņa. Tā rezultātā vectēvs uzņēma jaunu pavadoni.
Arī šī pasakainā vecā vīrieša halāti ievērojami mainījās. Sākumā viņš valkāja lietusmēteli, bet 19. gadsimtā Nīderlandē viņš bija ģērbies kā skursteņslauķis. Viņš notīrīja skursteņus un iemērca tajos dāvanas. Līdz 19. gadsimta beigām Ziemassvētku vecītis tika apbalvots ar sarkanu mēteli ar kažokādas apkakli. Apģērbs viņam bija piestiprināts uz ilgu laiku.
Ziemassvētku vecītis Krievijā
Svētku simbolu fani nolēma, ka pašmāju Ziemassvētku vecītim ir jābūt dzimtenei. 1998. gada beigās par dzīvesvietu tika deklarēta Veliky Ustyug pilsēta, kas atrodas Vologdas apgabala ziemeļu daļā.
Daži uzskata, ka Ziemassvētku vecītis ir Sals aukstuma gara pēcnācējs. Laika gaitā šī varoņa tēls ir mainījies. Sākumā tas bija vecs bārdains sirmgalvis filca zābakos ar garu personālu un somu. Viņš pasniedza paklausīgiem bērniem dāvanas un neuzmanību izaudzināja ar nūju.
Vēlāk Ziemassvētku vecītis kļuva par laipnāku sirmgalvi. Viņš neiesaistījās izglītojošās aktivitātēs, bet vienkārši stāstīja bērniem briesmīgas pasakas. Vēlāk viņš no šausmu stāstiem atteicās. Rezultātā attēls kļuva tikai labs.
Vectēva sals ir prieka, deju un dāvanu atslēga, kas parastu dienu pārvērš par īstiem svētkiem.
Stāsts par Snow Maiden parādīšanos
Kas ir sniega meitene? Šī ir jauna meitene ar garu bizi skaistā mētelī un siltos zābakos. Viņa ir Ziemassvētku vecīša pavadone un palīdz viņam izdalīt Jaungada dāvanas.
Folklora
Stāsts par Snow Maiden parādīšanos nav tik garš kā vectēvs Frost. Snow Maiden izskats ir saistīts ar vecajām krievu tautas tradīcijām. Visi šo tautas pasaku zina.
Par prieku sev, Snow Maiden no baltā sniega apžilbināja vecs vīrietis ar vecu sievieti. Sniega meitene atdzīvojās, bija bez runas un sāka dzīvot kopā ar sirmgalvjiem mājās.
Meitene bija laipna, mīļa un skaista. Viņai bija gari blondi mati un zilas acis. Iestājoties pavasarim ar saulainām dienām, Snow Maiden sāka justies skumji. Viņa tika uzaicināta pastaigāties un pārlēkt pār lielu uguni. Pēc lēciena viņa nomira, jo karstā liesma viņu izkausēja.
Attiecībā uz Snow Maiden izskatu mēs varam teikt, ka tā autori ir trīs mākslinieki - Rērihs, Vrubels un Vasentsovs. Gleznās viņi attēloja Snow Maiden sniega baltā sundressā un apsēju uz viņa galvas.
Notiek ielāde ...Jaunā gada svinēšana sākās jau sen.Katru gadu kaut kas mainījās un pievienojās, bet galvenās tradīcijas gāja cauri gadsimtiem. Cilvēkiem neatkarīgi no sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām ir jautras Jaunā gada brīvdienas. Viņi rotā māju, gatavo ēdienu, pērk dāvanas.
